Bērna invaliditāte

Bērna, kuram ir invaliditāte, ienākšana ģimenē ir ļoti sarežģīta pieredze. Savā ziņā tas ir apvērsums katra ģimenes locekļa dzīvē. Vecāki negaida, ka bērns varētu ciest no kādas slimības, kad gaida tā dzimšanas brīdi. Reizēm viņi nezina ko darīt, kad to atklāj.

Vecāki, kuru bērnam nākas piedzīvot savainojumu vai traumu, kā rezultātā iestājas invaliditāte, ir līdzīgā situācijā. Bērna slimība arī ietekmē ģimenes budžetu, īpaši, ja viens no vecākiem ir spiests atteikties no darba, lai pieskatītu bērnu.

Bērna invalīda vecāki piedzīvo sekojošas stadijas:

1. Šoks

Ziņa, ka bērns nav vesels, var būt postoša – sākotnējā neticība pāraug negācijā. Vecāki domā, ka viņu bērns, gluži vienkārši, nevar būt slims. Izjūtas, kas viņus pavada, ir bailes, depresija, bezpalīdzība, neticība un reizēm arī dusmas.

2. Depresija

Bezpalīdzību un bezcerību izjūt daudzi vecāki, tās ir grūti valdīt, tāpēc vecāki, savu emociju pievārēti, ieslīgst depresijā. Sistemātiskas rūpes un bērna pieskatīšana nomierina vecākus un nomierina viņu prātus.

3. Šķietamās samierināšanās stadija

Vecāki bieži izmisīgi meklē visas situācijas risinājumu – viņi nāk klajā ar dažādām idejām, ko radījis viņu aizsardzības mehānisms. Vecāki mēģina atrast kādu, kuru vainot bērna invaliditātē. Vecāku darbības var būt haotiskas šajā stadijā, viņu cerības var novest viņus pie dažādu hipnotizētāju, bioenergoterapeitu un dziednieku apmeklējumiem, ticot, ka viņi spēs palīdzēt. Kad visas iespējas ir izsmeltas, vecāki bieži padodas.

4. Konstruktīvās pielāgošanās stadija

Šī ir pozitīva stadija, kad vecāki iemācās gūt prieku, pavadot laiku ar savu bērnu. Viņi arī atklāj to, ka bērns sniedz viņiem neierobežotu mīlestību, un tas dara viņus laimīgus. Tāpat viņi meklē veidus, kā darīt laimīgu savu bērnu.

Pāreja no vienas stadijas otrā nav skaidri saskatāma, robežas starp tām ir izplūdušas. Cilvēkam daudz kas jāupurē slima bērna dēļ, bieži atsakoties no savām vajadzībām. Daudz kas ir atkarīgs no bērna invaliditātes veida un līmeņa – daudz kas atšķiras, ņemot vērā bērna atkarības pakāpi, un arī no tā, vai invaliditāte ir garīga vai fiziska, kā arī no tā, vai bērnam nepieciešama pastāvīga aprūpe. Daudz kas ir atkarīgs no invaliditātei līdzi nākošajām kaitēm, īpaši tām, kas izraisa bērna un vecāku ciešanas.

Bērns invalīds = mazs cilvēks ar lielām vajadzībām

Bērna invalīda pieskatīšana ir izaicinājums, ar kuru jāsaskaras diendienā. Aprūpētājam vienmēr jāpatur prātā, ka viņš rūpējas par mazu cilvēku, kuram nav tā paveicies kā citiem bērniem, taču viņam nav atņemtas viņa tiesības. Bērnam ir tiesības:

  • tikt mīlētam tādam, kāds viņš ir
  • attīstīties tik daudz, cik tas iespējams viņa stāvoklī.

Vecāki, kuri izpratīs savu bērnu un ļaus tam būt tik neatkarīgam, cik iespējams, mācīs viņam sevis pieņemšanu, iedēstīs viņa prātā pozitīvu attieksmi un izturību, dodot bērnam neticamu spēku. Invaliditāte izraisa bailes, kaunu un apmulsumu. Ar šīm sajūtām ir jācīnās.

PIEZĪME – ir svarīgi nefokusēties uz bērna invaliditāti, bet gan uz viņa spējām. Pat viskavētākais bērns progresē, ja pie viņa attīstības kāds regulāri strādā. Šie mazie uzlabojumi sniedz prieku un motivē tālākam darbam. Bieži ir gadījumi, kad dārga un ilgstoša rehabilitācija nenes lielus uzlabojumus, bet pat niecīgākais progress ir milzīgs atalgojums par šo cīņu.

Atpalicis bērns, par spīti izaicinājumiem, ar kuriem jāsaskaras ģimenei, var būt liela prieka un apmierinājuma avots. Šāda bērna audzināšana māca būt pieticīgam, pacietīgam, jūtīgam, līdzcietīgam un ziedoties protošam. Bērns atlīdzina par pūlēm ar neierobežotu mīlestību un pieķeršanos.

Ja audzināt atpalikušu bērnu, atcerieties...
  • Jums ir tiesības just ro, ko jūtat – mēģiniet piedzīvot šīs emocijas apzinātā veidā un izmantot tās konstruktīvi.
  • Neatkarīgi no jūsu bērna invaliditātes, atcerieties, ka viņš ir mazs cilvēks – mēģiniet viņu uztvert kā bērnu, nevis kā bērnu ar invaliditāti.
  • Jums ir vajadzīgs laiks sev pašam, pat ja mēģināt to noliegt. Aiciniet kādu palīgā pieskatīt bērnu, un šo laiku veltiet sev.
  • Ja jums ir vajadzīga psiholoģiska vai juridiska palīdzība, vai profesionāla kopēja palīdzība (vai jebkāda cita palīdzība), atcerieties, ka ir organizācijas, kurās var vērsties pēc palīdzības. Viņu palīdzības izmantošana nav vājums, bet spēks.
  • Jūs esat stiprāks par savu bērnu – neizmatojiet šo faktu kā priekšrocību, bet izmantojiet to sava bērna labā. Ja jūs pārņem jūtas, neizgāziet to pār savu bērnu.
  • Ja jums ir citi bērni, kuri ir veseli, atcerieties, ka arī viņi ir sarežģītā situācijā. Arī bērna invalīda veselajiem brāļiem un māsām ir vajadzīga jūsu uzmanība, mīlestība un rūpes. Mēģiniet atrast laiku arī pārējai ģimenei.
  • Jūs neesat viens – ir daudz organizāciju, kuras apvieno bērnu invalīdu vecākus, un jūs varat atrast daudzus interneta forumus, kuros cilvēki, kas ir līdzīgās situācijās, dalās pieredzē. Iespējams, kontaktu dibināšana ar viņiem, var jums palīdzēt sarežģītajā situācijā. Varbūt jūsu pieredze var kādam palīdzēt.
  • Jūsu bērns jūs mīl bez nosacījumiem – atcerieties, ka vienīgais, kas viņam vajadzīgs, lai justos laimīgs, ir jūsu labvēlība, jūsu klātbūtne, jūsu rūpes un drošības sajūta, ko jūs sniedzat savam bērnam.

Ja jūsu bērnam ir urīna nesaturēšana, nodrošiniet viņa komfortu, lietojot nesaturēšanas gadījumiem paredzētos produktus, kas veidoti bērniem, vai izmantojiet mazāko izmēru pieaugušo produktus. Lai redzētu, kuri produkti vislabāk piemēroti jūsu bērnam, klikšķiniet šeit.